25.06.2024.
Assignment Hearing Decision of the Department of Administrative Cases, case No SKA-621/2024
Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, prioritāri ir nodrošināmas bērna tiesības un intereses – arī bērna tiesības kļūt par Latvijas pilsoni. Pārbaudot jebkura lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz bērnu, tiesiskumu, tas jāvērtē caur bērna labāko interešu prizmu. Tostarp tas nozīmē, ka formāli apsvērumi nav pamats liegt bērnam Latvijas pilsonību.
Ja bērns atrodas valsts aizbildniecībā un par viņa personiskajām un mantiskajām tiesībām (to aizstāvību) ir atbildīga bāriņtiesa, tieši bāriņtiesai, īstenojot bērna tiesības uz pilsonības iegūšanu, ir jāvēršas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ar attiecīgu iesniegumu.
Saskaņā ar Civillikuma 173.pants pantu adopcija izbeidz bērna radniecības attiecības ar vecākiem un no tām izrietošās savstarpējās tiesības un pienākumus, tomēr adopcija automātiski neietekmē (izbeidz vai groza) personas tiesisko saikni ar valsti. Tiesības kļūt par Latvijas pilsoni un šo tiesību īstenošana ir pašas personas un valsts savstarpējo tiesisko attiecību jautājums, kurš izlemjams, ievērojot katra gadījuma individuālos apstākļus un iesaistītās personas tiesības un intereses. Adopcija neietekmē jautājuma par personas tiesībām kļūt par Latvijas pilsoni izlemšanu.
05.01.2024.
Assignment Hearing Decision of the Department of Administrative Cases, case No SKA-191/2024
Likumdevējs Pilsonības likuma 8.1pantā ir ietvēris vairākus kritērijus, kuriem jāizpildās vienlaicīgi, lai persona būtu tiesīga reģistrēties par Latvijas pilsoni. Attiecīgie kritēriji uzskatāmi par kumulatīviem, proti, neatbilstība jebkuram no tiem nozīmē, ka attiecīgajai personai nav tiesību reģistrēties par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 8.1pantu.
Pilsonības likuma 8.1pants atspoguļo likumdevēja tiesībpolitisku izšķiršanos par iespēju reģistrēties par Latvijas pilsoni, vienlaikus saglabājot jebkuras citas valsts pilsonību, kas iegūta Latvijas okupācijas laikā. Minētā norma nav iztulkojama paplašināti un nav arī tālākveidojama, lai aptvertu arī tos gadījumus, kuri palikuši ārpus likumdevēja formulētā tiesību normas tvēruma.
09.07.2024.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-138/2024
Likumdevējs Pilsonības likumā ir izvirzījis divus kumulatīvus kritērijus kādas dzīvesvietas atzīšanai par pastāvīgo dzīvesvietu. Pirmkārt, ir nepieciešams, lai persona šajā vietā Latvijā juridiski ir deklarējusi savu dzīvesvietu. Otrkārt, ir nepieciešams, lai persona šajā vietā arī faktiski dzīvo. Abiem šiem apstākļiem ir tiesiska nozīme Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta kontekstā. Ja personas dzīvesvieta Latvijā nav deklarēta vai persona juridiski deklarējusi savu dzīvesvietu ārzemēs, tas vien, ka persona faktiski dzīvo šajā laikā Latvijā, ir nepietiekami, lai ar pierādījumiem konstatētu personas pastāvīgo dzīvesvietu Latvijā.
Tāpat likumdevējs ir apzināti izšķīries, ka Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta kontekstā tiesiska nozīme ir tieši piecu gadu periodam pastāvīgās dzīvesvietas prasībai Latvijā pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas, vienlaikus pieļaujot šajā periodā iespējamu pārtraukumu, kā arī nosakot konkrētu maksimālo termiņu šādam pārtraukumam.
Tādiem apstākļiem kā personas piedzimšana, izaugšana un izglītības iegūšana Latvijā, kā arī Latvijā dzīvojošiem personas tuviniekiem nav tiesiskas nozīmes Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanas kontekstā.
Naturalizācija ir brīvprātīgs process, kas veicams tikai gadījumā, ja pati persona vēlas šādā veidā iegūt pilsonību. Personai apzinoties, ka tā nākotnē vēlēsies iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, ir laikus jāplāno sava rīcība tā, lai izpildītu likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus. Ja persona konkrētajā brīdī neizpilda likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus, naturalizācijas iesniegumu var iesniegt arī atkārtoti brīdī, kad visi naturalizācijas noteikumi ir izpildīti.
31.05.2024.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-76/2024
Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētā apzināti nepatiesu ziņu sniegšana var notikt ne tikai ar aktīvu pašas personas rīcību, sniedzot nepatiesas ziņas, bet arī personai esot nevērīgai un ļaujot šādas ziņas par sevi sniegt kādai citai personai.
Lai arī tieši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir pienākums pierādīt Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktā minēto kritēriju iestāšanos, tomēr, konstatējot, ka personas iesniegtajos dokumentos ir norādītas nepatiesas ziņas, pārvalde var pamatoti prezumēt, ka persona apzināti ir rīkojusies negodprātīgi, sniedzot šādas ziņas, kas ir pietiekams pamats Latvijas pilsonības atņemšanai. Tad attiecīgi personai ir tiesības atspēkot šo prezumpciju un iesniegt nepieciešamos pierādījumus, lai izslēgtu minētās normas piemērošanu.
Latvijas pilsonības atņemšana ir individuāla, proti tā neskar citu personas ģimenes locekļu pilsonību. Tāpat Latvijas pilsonības atņemšana automātiski nenozīmē, ka personai būs jāatstāj valsts, kas varētu būtiski ietekmēt viņas saikni ar Latviju, ierasto dzīves vidi un paradumus, kā arī saikni ar radiem un tuviniekiem.
Personai pēc Latvijas pilsonības atņemšanas ir iespēja atkal tikt uzņemtai Latvijas pilsonībā, ievērojot Pilsonības likuma 25.panta otrās daļas nosacījumus.
23.04.2024.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-16/2024
Tieši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, piemērojot Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktu, ir pienākums pierādīt, ka konkrētā gadījuma faktiskie apstākļi atbilst visām tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm un lietā ir konstatējamas visas tiesiskā sastāva pazīmes, kuras paredz attiecīgā tiesību norma.
Situācijā, kad persona Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei nav norādījusi kādus ar sevi saistītus, Latvijas pilsonības iegūšanai vai atjaunošanai būtiskus faktus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde var pamatoti prezumēt, ka personai šis fakts ir zināms un tā ir rīkojusies negodprātīgi, to noklusējot. Tomēr personai ir tiesības atspēkot šo prezumpciju. Tas attiecīgi rada Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pienākumu šos personas argumentus izvērtēt un arī pienācīgi atspēkot, nepieciešamības gadījumā iegūstot arī papildu pierādījumus.
17.11.2021.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-110/2021
Personu, kurām Latvijas pilsonība bija 1940.gada 17.jūnijā, pēcnācēji Latvijas pilsonību ieguva jau ar dzimšanas brīdi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi (un to pēcnācēji) varēja reģistrēties kā Latvijas pilsoņi, aizpildot pirmuzskaites veidlapu. Ar pirmuzskaites veidlapas aizpildīšanu šīs personas Latvijas pilsonību tikai „aktivizēja”, reģistrējoties kā Latvijas pilsoņi, nevis ieguva to no jauna. Līdz ar to šādā gadījumā nav pareizi lietot terminus, kas saistīti ar pilsonības pirmreizēju iegūšanu, šādā situācijā lietojami ir jēdzieni, kas saistās ar pilsonības aktivizēšanu un tās deklaratīvu apstiprināšanu.
22.06.2018.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-237/2018
1. Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai kā Latvijas valsts iekārtas vispārējam tiesību principam ir augstākais juridiskais spēks. Šī doktrīna ir saistoša ikvienai Latvijas valsts institūcijai, un tām ir pienākums ievērot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, īstenojot jebkuru tām uzticēto funkciju. Tā ir jāņem vērā, arī iestādēm un tiesām vērtējot Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs izdoto lēmumu un veikto darbību tiesisko nozīmi.
Okupācijas periodā Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests ārzemēs rīkojās Latvijas valsts vārdā, lai nodrošinātu Latvijas valsts pastāvēšanu. Tā izdotajiem lēmumiem un veiktajām darbībām bija un ir tiesiska nozīme.
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs īstenotā Latvijas ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana bija svarīga gan Latvijas valsts nepārtrauktības idejas uzturēšanā okupācijas periodā, tostarp saglabājot Latvijas pilsoņu kopumu, gan arī bija praktiski nozīmīga Latvijas pilsoņiem.
Pieņemot 1919.gada 23.augusta Pavalstniecības likumu, likumdevējs nebija apsvēris un viņam nebija jāapsver tādi ārkārtas apstākļi, kurus radītu eventuāla ilgstoša okupācija. Līdz ar to Latvijas diplomātiskajam un konsulārajam dienestam ārvalstīs savā darbībā bija jāvadās no Pavalstniecības likuma mērķa un Latvijas valsts interesēm, jo okupācijas apstākļu specifikas dēļ radās normatīvajos aktos nenoregulētas situācijas.
2. Pilsonības likuma 2.pants noteic piederību pie Latvijas pilsonības, definējot tās personas, kuras ir atzīstamas par Latvijas pilsoņiem. Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkts attiecas uz plašāku radinieku loku, savukārt Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts – uz šaurāku radinieku loku.
No Pilsonības likuma izstrādes materiāliem izriet, ka likumdevēja griba bija veidot iekļaujošu regulējumu, kas nodrošinātu Latvijas pilsonību visām personām, kurām šādas tiesības bija, balstoties uz Pavalstniecības likumu, Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas valsts interesēm.
Pilsonības likuma mērķis ir tā regulējumu attiecināt un tiesības uz Latvijas pilsonību nodrošināt visām tām personām, kurām, pamatojoties uz ius sanguinis principu, izveidojās tiesiska saikne ar Latvijas valsti okupācijas periodā. Tādējādi, lai Pilsonības likuma piemērošana atbilstu likuma mērķim, Pilsonības likuma normas ir jāinterpretē tā, lai ikvienam Latvijas pilsonim, kas neatkarīgi no dzimšanas laika ieguva pilsonību piedzimstot, būtu tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni neierobežotā laikā.
Lai nodrošinātu Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas ievērošanu un Pilsonības likuma mērķa sasniegšanu, Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts ir jāinterpretē tā, ka tas piešķir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni arī personai, kura ir dzimusi Latvijas okupācijas periodā un kuras dzimšanas brīdī viens no tās vecākiem bija Latvijas pilsonis.
27.11.2018.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-123/2018
Vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas tās personas, kuras Latvijas pilsonību zaudēja vēsturiskā dubultpilsonības aizlieguma dēļ, un tās personas, kuras atteicās no Latvijas pilsonības, jo pamatoti paļāvās uz kļūdainu iestādes norādi par dubultpilsonība nepieļaujamību. Ņemot vērā to, ka Pilsonības likuma 25.panta trešās daļas mērķis ir dot iespēju atjaunot Latvijas pilsonību pirmajai grupai piederošajām personām, tad Pilsonības likuma 25.panta trešā daļa ir piemērojama pēc analoģijas arī attiecībā uz otrajai grupai piederošajām personām.
12.06.2014.
Judgement of the Department of Administrative Cases, case No SKA-108/2014
Pilsonības likuma 25.panta pirmās daļas izpratnē nav iespējams runāt par pilsonības atjaunošanu, ja tā iepriekš nav faktiski bijusi. Zaudēt Latvijas pilsonību atbilstoši Pilsonības likuma 25.panta pirmajai daļai var, tikai no tās atsakoties. Tādējādi, gadījumā, ja persona nekad nav bijusi Latvijas pilsonis Pilsonības likuma 2.panta 1.punkta izpratnē un no tās atteikusies, tad pilsonību nav iespējams atjaunot.
14.03.2014.
Judgement of the Department of Administrative Cases, case No SKA-21/2014
Pilsonības likuma 12.panta pirmajā daļā noteiktais piecu gadu termiņš ir prasība nepārtraukti nodzīvot pastāvīgā dzīvesvietā Latvijā minēto laiku, pastāvīgi uzturoties vidē, ar noteiktu valodu, kultūru, tradīcijām, valsts pārvaldes modeli un citām valsti raksturojošām pazīmēm, veidot attiecības ar valsti un tās pilsoņiem. Šo likumā noteikto termiņu attiecību veidošanās procesam nevar radīt, saskaitot atsevišķus laika posmus ar dažādiem intervāliem.
26.05.2009.
Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-493/2009
Iestādes lēmums vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību privātpersonai atņemt Latvijas pilsonību nav administratīvais akts, jo nerada privātpersonai tiesiskas sekas. Tas ir iestādes iekšējs lēmums un par to kontrole nav veicama administratīvajā tiesā. Tiesiskas sekas privātpersonai rada vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmums.
11.04.2006.
Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-221/2006
1. Ministru kabinets, lemjot par personu uzņemšanu Latvijas pilsonībā, neveic valsts pārvaldes funkciju, bet gan konstitucionālu funkciju, līdz ar to nav atzīstams par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē.
2. Pilsonība naturalizācijas kārtībā tiek iegūta ar diviem secīgi pieņemtiem lēmumiem: 1) pirmo lēmumu pēc attiecīgo juridisko faktu konstatēšanas pieņem Naturalizācijas pārvalde; 2) otro lēmumu pieņem Ministru kabinets.
3. Ar lēmumu, kuru pieņem Naturalizācijas pārvalde, tiek konstatēts, vai kandidāts atbilst pilsonības piešķiršanas juridiskajiem priekšnoteikumiem. Šo priekšnoteikumu pastāvēšanas vai nepastāvēšanas konstatēšanas pareizību tiesa var pārbaudīt, līdz ar to Naturalizācijas pārvaldes lēmums atzīstams par konstatējošu administratīvo aktu, kuru var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā.
4. Secīgi otro lēmumu, pamatojoties uz Naturalizācijas pārvaldes sagatavoto rīkojuma projektu, pieņem Ministru kabinets balsojot. Likums nav devis nekādus saturiskus norādījumus attiecībā uz Ministru kabineta lēmumu un neprasa Ministru kabineta loceklim izpaust pamatojumu attiecīgajam balsojumam. Tādējādi Ministru kabinetam ir piešķirta neierobežota rīcības brīvība piešķirt vai nepiešķirt pilsonību personām, attiecībā uz kurām Naturalizācijas pārvalde ir konstatējusi, ka tās atbilst naturalizācijas priekšnoteikumiem, un Ministru kabinets lēmumu pieņem, balstoties uz Ministru kabinetā pārstāvēto politisko partiju mērķiem un nostājas pilsonības jautājumos. Līdz ar to šādiem lēmumiem piemīt politiska lēmuma raksturs.
5. Tas, ka uz personu neattiecas neviens naturalizācijas ierobežojums un tā ir izpildījusi visas naturalizācijas prasības, nerada personai subjektīvās tiesības uz uzņemšanu Latvijas pilsonībā. Šādā gadījumā personai rodas subjektīvās tiesības tikai uz to, ka lēmuma projekts par pilsonības piešķiršanu tiek nodots Ministru kabinetam izlemšanai.
6. Latvijā nav vispārpieņemta prakse attiecībā uz nepārsūdzamiem lēmumiem normatīvā akta tekstā expressis verbis norādīt, ka attiecīgais lēmums nav pārsūdzams. Līdz ar to apstāklis, ka likumā nav atrunāta lēmuma pārsūdzēšanas kārtība, nenozīmē, ka attiecīgais lēmums būtu pārsūdzams kā administratīvais akts.
15.03.2005.
Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-56/2005
1. Personām, kuras Latvijā ieradās pēc 1940.gada 17.jūnija, lai pildītu militāro dienestu PSRS bruņotajos spēkos Latvijas teritorijā, līdz to demobilizēšanās brīdim nebija tiesību Latvijas Republikā uzturēties pastāvīgi un brīvi izraudzīties savu dzīves vietu.
2. Pilsonības likuma 14.panta otrās daļas 4.punkts, kas paredz naturalizācijas iesniegumu izskatīšanas secību, ir piemērojams, ja ievēroti naturalizācijas vispārīgie noteikumi, t.sk., ja personai ir tiesības naturalizēties.
